Pīles proteīna batoniņa kārums visu šķirņu pieaugušiem suņiem bez graudiem

Oksidatīvais stress ir stāvoklis, kad mājdzīvnieka organismā veidojas vairāk reaktīvo formu, nekā tas spēj neitralizēt. Līdz ar vecumu tas pieaug un var bojāt šūnas, audus un DNS. Antioksidanti (īpaši polifenoli, E un C vitamīns) palīdz saistīt brīvos radikāļus, aizsargā šūnu membrānas un olbaltumvielas, kā arī palīdz regulēt iekaisuma procesus. Lai gan sekas visizteiktākās gados vecākiem dzīvniekiem, process norit visu mūžu, tāpēc antioksidantu avoti (rozmarīns, greipfrūtu ekstrakts, vitamīni) uzturā jāietver pastāvīgi. Ieteicams izvēlēties augstas kvalitātes pilnvērtīgu barību.

Novecošanas process mājdzīvniekiem sākas ievērojami agrāk, nekā tie kļūst par acīmredzamiem senioriem. Vidēja vecuma mājdzīvnieka organismā jau notiek tikko manāmas pārmaiņas, tāpēc, jo agrāk tās pamanīsim, jo vairāk iespēju būs palīdzēt tam novecot veselīgāk un kvalitatīvāk. Piecas agrīnas pazīmes, kurām vērts pievērst uzmanību: Samazināta aktivitāte. Mājdzīvnieks ātrāk nogurst, mazāk rotaļājas, ilgāk guļ. Saimnieki to bieži uzskata par rakstura vai garastāvokļa maiņu. Vērts vērot kopējo tendenci vairāku nedēļu garumā un salīdzināt ar enerģijas līmeni pirms pusgada. Locītavu un kustību pārmaiņas. Grūtāk piecelties, tiek izvairīts no kāpnēm, ir vilcināšanās pirms lēciena uz dīvāna vai automašīnā, jūtama stīvums. Nevajadzētu gaidīt acīmredzamu klibošanu; svarīgas ir regulāras vizītes pie veterinārārsta un ikdienas kustības. Apspalvojuma, ādas un zobu pārmaiņas. Apspalvojums kļūst blāvāks, ap purniņu parādās sirmi spalviņu pavedieni, bieži sākas smaganu slimības (pirmās pazīmes redzamas jau no trīs gadu vecuma). Palīdz regulāra ķemmēšana un zobu kopšana no jauna vecuma. Apetītes, slāpju vai svara pārmaiņas. Tiek dzerts vairāk ūdens, biežāka urinēšana, svara svārstības vai pēkšņa izvēlība pret barību. Šīs pārmaiņas bieži notiek klusi, tāpēc, tās pamanot, ir vērts vērsties pie veterinārārsta, negaidot izteiktākus simptomus. Uzvedības un miega pārmaiņas. Ilgāks miegs, lielāks jutīgums pret troksni, mazāka vēlme komunicēt. Tas bieži tiek norakstīts uz "pieaugšanu" vai garastāvokli, lai gan var būt agrīns signāls. Par to ir vērts aprunāties ar veterinārārstu ikgadējās pārbaudes laikā. Galvenā doma: novecošana ir ilgs, pakāpenisks process, kas organismā sākas daudz agrāk, nekā kļūst redzams ārēji. Tāpēc profilakse un uzmanība, sākot no vidējā vecuma, var būt efektīvāka nekā mēģinājumi labot jau izveidojušās problēmas.

Mājdzīvnieku ilgmūžība ("longevity") ir ne tikai vēlme, lai suns vai kaķis dzīvotu pēc iespējas ilgāk, bet arī lai pēc iespējas lielāku dzīves daļu tas paliktu vesels, aktīvs, možs un labi justos. Šī pieeja papildina ierasto veterināro aprūpi, jo akcentē ne tikai problēmu ārstēšanu, bet arī profilaksi un agrīnu izmaiņu pamanīšanu. Tam svarīgi ir saimnieka ikdienas lēmumi: atbilstošs ķermeņa svars;  pilnvērtīgs un sabalansēts uzturs; regulāra fiziskā aktivitāte; psiholoģiskā un emocionālā labsajūta; spēja pamanīt agrīnas veselības vai uzvedības izmaiņas; regulāra profilaktiskā veterinārā aprūpe. Lai gan dzīves ilgumu var ietekmēt arī ģenētika, šķirne un citi bioloģiskie faktori, daudzus mājdzīvnieka ikdienas aspektus mēs varam kontrolēt. Tāpēc longevity nav viens brīnumains produkts vai uztura bagātinātājs – tā ir ilgtermiņa pieeja mājdzīvnieka veselībai un dzīves kvalitātei.